Ar kaķiem saistīto ticējumu un aizspriedumu tik daudz ir tāpēc, ka tie ir vieni no senākajiem mājdzīvniekiem, kas bijuši kopā ar cilvēkiem tūkstošiem gadu. Senajā Ēģiptē kaķus pielūdza un par šā dzīvnieka nogalināšanu draudēja nāve. Kad ēģiptiešu ģimenes kaķis nomira, tas tika mumificēts un ģimene pasludināja sēras. Arī romiešiem kaķi bija svēti zvēri, un tieši viņi šos dzīvniekus ieviesa Eiropā. Aptuveni 17. gadsimtā pozitīvais tēls izbalēja - kaķus pielīdzināja raganu burvestībām. Kādu laiku kaķus un citus dzīvniekus dedzināja, lai pasargātu māju no ugunsgrēka un citām nelaimēm. Ticējumi par kaķiem, tāpat kā aizspriedumi par spoguļiem, dzīvo arī mūsdienās. Interesanti, ka tas, vai kaķis atnesīs laimi vai nelaimi, ir atkarīgs no jūsu mītnes zemes. Lielbritānijā, Īrijā un Japānā melna minkas pārskriešana pār ceļu nozīmē veiksmi, bet ASV, Indijā un daudzās Eiropas valstīs - tieši pretēji. Melniem kaķiem vai citiem dzīvniekiem, dažkārt arī baltiem kaķiem, vēsturiski ir saistība ar melno maģiju un ļaunumu. Ebreju un babiloniešu folklorā kaķus salīdzina ar čūskām, kas saritinājušās pie pavarda. Uzskatīja, ka melni kaķi var mainīt formu, tāpat tajos var iemiesoties raganas un staigāt apkārt pa pasauli, nodarot ļaunumu. Darbojās arī atgriezeniskā saite - ļaunuma nodarīšana kaķim nozīmēja to, ka cietīs arī ļaunā sieviete. Viduslaikos daudzi ticēja, ka pats sātans regulāri iemiesojas melnā kaķī, un, piemēram, Lieldienās melnus kaķus ķēra un dedzināja. Īpašs spēks piemītot melno kaķu kauliem. Šāds viduslaikos radies uzskats, izrādās, ir populārs joprojām - internetā tiek piedāvāts iegādāties melnu kaķu kaulus, kam piedēvē maģiskas īpašības. Taču ne visur nepareizās krāsas īpatņiem klājās tik slikti. Ja Skotijā pieklīdis melns kaķis apgūlās pie krāsns, nama iedzīvotājus gaidīja laime un bagātība. Anglijā zvejnieku sievas turēja melnus kaķus, jo ticēja, ka tie pasargās jūrā aizbraukušos vīrus. Tādējādi raganu medību smalkumu nepārzinātāju vidū, arī uz kuģiem, melni kaķi saglabāja veiksmes nesēju statusu. Sākot ar 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, melnu krāsu saista ar anarhismu, bet melnu kaķi - ar tā novirzienu anarhosindikālismu, kas aizstāv industriālo strādnieku tiesības. Par šā simbola radītāju uzskata strādnieku kustības aizsācēju Ralfu Čaplinu, kurš 1918. gadā tiesas laikā paziņoja, ka melnu kaķi "puiši parasti izmantoja, lai iebiedētu darba devēju ar iespējamu sabotāžu. Jūs jau zināt, ka melns kaķis, kas šķērso ceļu, atnes nelaimi. Sabotāžas ideja ir izmantot melnā kaķa spēku pret bosiem." .

Arī pēc trīstūkstoš gadiem kaķi saglabājuši noslēpumainību, kas vēl arvien saista tos, kuri dala savu mājvietu un sirdi ar mazo, pūkaino dzīvnieku. Elenas Djuganas grāmata „Burvju kaķi. Kaķiskās burvestības, burvju vārdi un maģija" ir neparasta grāmata, par kaķu noslēpumainību un burvestībām. Autore atklāj kaķu dabu visā tās daudzveidībā: raksturojot to gudrību, stāsta par kaķu dievībām un viņu sievišķīgo mistiku, piedāvā folkloras un mitoloģijas paraugus, aforismus, kas saistīti ar kaķiem, raksta par šo dzīvnieku lomu zīlēšanā, vārdošanā un laika pareģošanā, kaķu zodiaka zīmēm, par viņu ietekmi uz cilvēku dzīvi un citiem interesantiem aspektiem, kas saistīti ar kaķu esību no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām.

Laura Pablaka-Rumba savā rakstā „Kaķu maģiskās spējas" uzsver, ka latviešiem kaķis vienmēr bijis maģisks dzīvnieks, pret kuru jāizturas ar bijību. Senči kaķi uztvēruši gan kā sātanisku radījumu, ar kuru jāuzmanās, citādi nolādēs, gan kā laimes nesēju. Par to, ka kaķī, pēc senču domām, mājo ļaunie gari, vēsta ticējums, ka kaķis esot cēlies no velna, kas gribējis daudz gaļas ēst. Tāpat kaķis ir vienīgais dzīvnieks, kam atvērta trešā acs, un tas redz garus un raganas. Senie latvieši ticēja, ka mājās jātur daudz kaķu, jo tie raganām izskrāpējot acis.....

PILNĪBĀ RAKSTU „KAĶU MAĢISKĀS SPĒJAS" VARAT IZLASĪT ŠEIT

Informācija no www.tvnet.lv